WSOP rit pilnā sparā un ekskluzīvi Pokah lasītājiem, nolēmām publicēt stāstu par mūsu Latvijas spēlētāja Maksa Gorbača ceļojumu uz WSOP. Maks spēlē pokeru kopš 2008. gada, ilgu laiku bija profesionālis, bet tagad ir aizgājis no lielās spēles un attīsta pokeru Latvijā. Tomēr dažreiz viņš joprojām spēlē, un pēdējo reizi Makss uz Pasaules sēriju devās pagājušajā rudenī. Par to arī būs stāsts.

Satelīti jeb kā es kvalificējos turnīram

Periodiski skatos, kas notiek pokera pasaulē, kur notiek arī kvalifikācijas turnīri. Apskatīju dažādas interesantas struktūras, kuros turnīros ir izdevīgi spēlē un kuros ne tik ļoti.

Šoreiz man acīs iekrita WSOP satelīti ar man jau zināmu fieldu un labu atlases struktūru.

Arī astotniekus (888) izvēlējos tāpēc, ka jau iepriekš redzēju tur finālturnīrus ar labiem overlayiem – piemēram, pagājušā nedēļā finālturnīrā ar dalības maksu $1,050, kur tika izspēlēta viena $13,000 vērta pakete, piedalījās tikai 10 dalībnieki.

Man likās, ka šis ir labs variants un var vienkārši pamēģināt un paskatīties, kā sanāks. Nolēmu startēt ar $109 satelītu, kurā uzreiz ieņēmu pirmo vietu, saņemot biļeti  uz nākamo posmu (finālu) par $1,050.

Ja godīgi, man šajā turnīrā diezgan paveicās, tāpēc var teikt, ka veiksme arī nospēlēja savu lomu.

Finālgaldā, vienā momentā visiem bija aptuveni vienādi steki – ap 15 blaindiem. Es iegāju all-in ar JJ no UTG pozīcijas. UTG+1 mani nokoloja ar AA, bet atnāca kalps. Patiesībā tas arī ļāva man uzvarēt pirmajā satelītā.

Arī pēdējā posmā viss noritēja labi. Šo turnīru struktūras īpatnība ir tāda, ka spēlē paliekot četriem spēlētājiem, vēlā reģistrācija tiek slēgta un neļauj citiem spēlētājiem  vairs iekļūt turnīrā. Daudzi regi reģistrējās ar tiešo buy-in burtiski pēdējā brīdī (kad palikuši 5 spēlētājiem vai arī 10 sekundes pirms vēlās reģistrācijas beigām). Viņi nogaida, līdz ir palicis maz spēlētāju, un overlays tiek fiksēts, tad viņi nāk uz izmanto savas priekšrocības. Un tā tas bija visos iepriekšējos turnīros.

Šoreiz gadījās tā, ka tad, kad palika seši spēlētāji, vienā izdalē izlidoja uzreiz divi spēlētāji un vēlā reģistrācija tai pašā brīdī apstājās, tādējādi pēdējā brīdī nogriežot iespēju ielekt turnīrā.

Pavisam šajā turnīrā piedalījās septiņi dalībnieki, kas nozīmē, ka organizatori savāca tikai aptuveni $7,000 no nepieciešajamiem $13,000, kas bija pilnās paketes cena. Jauki, gandrīz dubults overlay!

Kad bijām palikuši četri un es biju čiplīderis, es sapratu, ka ir iespēja, un nolēmu koncentrēties pēc iespējas vairāk. Pirms tam biju diezgan skeptisks, jo šajos turnīros parasti visu izšķir pre-flop all-in, un spēle parasti turpinās, līdz visiem paliek maz blindu, kas nozīmē, ka daudz kas ir atkarīgs no veiksmes. Tā tas bija arī šoreiz, bet man paveicās, un mēs nonācām heads-up ar regu, kuram bija 2/3 žetonu.

Spēle izvērtās diezgan ilga – visa turnīra laikā tieši heads-up spēlējām vairāk nekā pusi no visām turnīra rokām (130 no 210 izspēlēm). Vienā brīdī es dubultojos un man kļuva vairāk žetonu nekā pretiniekam. Es izvēlējos taktiku, kurā es limpoju visas rokas no SB un viņa reizus es vai nu koloju, vai metu nost. Protams, doma bija 3-betot bieži, bet nebija tik daudz piemērotu situāciju.

Vienā no izspēlēm dabūju sešiniekus (66), un nolēmu, ka spēlēšu limp-shove (pretinieka steks bija 18bb). Bet, kad es ielimpoju, pogu push nospieda tieshi pretinieks. Tas nebija manā plānā, bija jāpadomā. Visbeidzot es tomēr nolēmu viņu kolot ar saviem 35 blaindiem.

Oponents parādīja A4, flopā izkrita sešinieks.

Tā nu es uzvarēju turnīrā. Kopā ar prieku nāca arī apziņa, ka mani gaida lieli izaicinājumi: pasaulē plosās Covid-19, robežas ir slēgtas, un tiešie reisi uz ASV eiropiešiem ir pilnībā slēgti.

Pamodināju sievu un teicu: “Es uzvarēju, mūs gaida lielas lietas”.

Turcija

Spēlei izvēlējos Day1D. Nodomāju, ka uz ASV varētu lidot trešajā vai ceturtajā novembrī kā arī būs nepieciešamas vismaz pāris dienas, lai aklimatizētos un sagatavotos savam iznācienam. Toreiz, lai nokļūtu Amerikā, bija jāpavada 15 dienas ārpus Šengenas zonas valstīm, un, lai gan sastapos ar ziņām, ka Amerika gatavojas atvērt robežas ES valstīm novembra sākumā, mani mulsināja tas, ka tam nebija noteikts datums. Nolēmu, ka neriskēšu un došos uz Turciju, 17. oktobrī ieradoties Stambulā.

Man patika Stambula, iespējams, visvairāk apdzīvotā pilsēta, kurā esmu bijis. Skaista arhitektūra, laipni cilvēki, lēti produkti, labs serviss, ko gan vēl vajadzētu?

Pirmajā nedēļā Stambulā apmeklēju visas plānotās vietas, bet otrajā lidoju uz Antāliju, lai nedaudz pabūtu arī pie jūras.

Bosfora tilts

Lidojums – stāsts par to, kā viss, kas var noiet greizi, arī noies greizi

Mans lidojums Stambula–Frankfurte–Ņujorka bija 2. novembrī pulksten 6:20. Sagatavojos iepriekšējā dienā, vēlējos iečekoties, bet boarding pass tā arī nesaņēmu, jo, lidojot uz ASV, lidostā jāuzrāda daudz un dažādi dokumenti. Kamēr tiku galā ar šiem jautājumiem, sāku nedaudz nervozēt un beigās nolēmu pat neiet gulēt, tik un tā neaizmigšu. Viss šis stresiņš un dokumentu kārtošana prasīja daudz enerģijas.

RIndas Stambulas lidostā

Lidostā ierados trīs stundas pirms lidojuma, tāpēc laikam visu dokumentu nokārtošanai būtu jāpietiek.

Pie reģistrācijas galdiņa skaidroju Lufthansa darbiniecei, ka lidoju uz Ameriku, ka nav bagāžas un vēlos saņemt tikai boarding pass. Starp mums notiek apmēram šāds dialogs.

Viņa man saka:

– Ak, jūs lidojat uz Ameriku! Vai ir atļauja?

– Jā, – es saku, – es speciāli paliku Turcijā 17 dienas, lai lidotu uz Ameriku.

– Labi, vai jums ir oficiāla atļauja lidot?

– Man ir ESTA, bet vīza man nav vajadzīga, – atbildu.

– Viss kārtībā, bet vai jums ir atļauja?

Es nesapratu, par ko viņa runā. Jautāju, kāda atļauja, uz ko viņa vienkārši lūdz uzgaidīt, aiziet un pieslēdzas citiem pienākumiem un klientiem.

Ap mani jau sāk pulcēties arī citu cilvēku grupa, kas arī lido uz Ameriku, un kuri arī nesaprot, ko no viņiem īsti prasa. Tikmēr laiks nestāv.

Atkal uzrunāju darbinieci, atkal dzirdu par atļauju, simto reizi pajautāju, par kādu atļauju mēs runājam, bet viss atkārtojas.

Tad kādā brīdī pieslēdzās cits darbinieks, kurš parādīja mums izdruku, kurā teikts, ka no 28. oktobra nevar lidot tranzītā caur vairākām valstīm, tai skaitā caur Vāciju. Mans reiss bija tieši caur Frankfurti. Es nevaru lidot, neskatoties uz to, ka man Vācijas tranzīta zonā jāatrodas tikai 1 stundu un 15 minūtes. Noskaidroju, ka oficiāls ielūgums uz Ameriku var vēl glābt šo situāciju.

Tā kā biļeti vinēju astotniekos, zvanu viņiem un lūdzu atsūtīt man ielūgumu. Nosūtīju viņiem savu pasi, lidojuma numuru un pēc 15 minūtēm saņēmu ielūgumu uz savu e-pastu. Patīkami satraukts skrienu rādīt to lidostas darbiniekiem, bet saņemu atbildi, ka šis neder, jo ielūgums ir jāapstiprina vēstniecībā.

Tikai tagad es saprotu, ka viss! Ir agrs rīts un izlidot acīmredzot man šodien nav lemts.

Arī apkārtējie krita panikā, jo biļetes neviens nekompensē. Apkārt valdīja apjukums. Kāds nepareizi bija noformējis vīzu, kāds veicis Covid testu nepareizajā klīnikā, viņus visus neielaida lidojumā.

Un es, kurš nebija gulējis ne minūti, elles stresā sāku meklēt variantus, kā tikt līdz štatiem. Domāju tik par to, ka, ja neiekļūšu reisā, zaudēšu pārāk daudz – viesnīcu, biļetes, naudu, dalības maksu turnīrā (saskaņā ar noteikumiem to nevarēja ne apmainīt, ne pārdot).

Bija jāatrod risinājums. Un tad man ienāca prātā ģeniāla ideja. Ja nu es tagad pikrtu biļeti uz tiešo reisu Stambula-Ņujorka, mani ielaistu? Ierobežojumi taču attiecas tikai uz tranzīta reisiem. Sāku meklēt tiešos lidojumus un re! – atrodu ideālu Turkish Airlines lidojumu pēc divām stundām par 460 eiro.

Nedaudz padomājot, es tomēr iegādājos biļeti un saņemu e-pastu ar informāciju par manas biļetes REZERVĒŠANU. Atkal kautkas likās ne tā, bet es tik un tā devos uz reģistrāciju. No turienes mani nosūtīja uz pārbaudi, kurā atkal bija jāuzrāda visi dokumenti, jāpierāda, ka esmu bijis Turcijā vismaz 15 dienas, Covid caurlaide, Covid tests, ESTA.

Pēc pārbaudes manu pasi nolīmēja ar pāris uzlīmēm, kas nozīmēja, ka esmu izturējis pārbaudi un varu doties pēc savas biļetes.

Atgriezos uz reģistrāciju, nostāvēju rindā, iedodu pasi, darbiniece man saka, ka datubāzē uz mana vārda – biļetes nav. Viņi prasīja manu rezervācijas numuru, kurš trūka arī e-pastā. Bet nauda par biļetes iegādi tika noņemta.

Labi, paeju maliņā, sāku meklēt, caur kuru kompāniju esmu pircis šo biļeti, zvanu viņiem (nav jēgas rakstīt – laika nepietieks). Šeit vēlos piebilst, ka Stambulas lidostā nav bezmaksas Wi-Fi, un manis pirktais maksas internets ir beidzies.

Likumsakarīgi, ka pirms paguvu dzirdēt operatora balsi, sešas minūtes spiedu pogas un paliku uz līnijas, jo redziet – “operatori ir aizņemti”. Visbeidzot mani savienoja! Es izskaidroju situāciju operatoram, viņš atbildēja, ka redz manu rezervāciju un es saņemšu savu biļeti desmit minūšu laikā. Lieliski, nodomāju, noliku klausuli un sāku gaidīt. Pagājušas desmit minūtes – nekā, 15 – vēljoprojām nekā. Es sēžu un ik pēc desmit sekundēm refrešoju savu sasodīto e-pastu. Pagājusi pusstunda, bet biļetes nav. Līdz izlidošanai atlikušas nepilnas divas stundas.

Zvanu vēlreiz, atkal gaidu uz līnijas, un kad beidzot tieku savienots, tas, protams, ir cits operators. Atkal aprakstu situāciju, bet 4 sekunžu aizkave sarunas laikā mani uzvelk līdz maksimumam. Tas neticami izved no pacietības – mēs pastāvīgi runājam vienlaikus, nedzirdam viens otru, nav arī iespējams uzdot jautājumus un atbildēt. Kādā brīdī man nākas vienkārši pārtraukt sarunu un lūgt operatoru runāt. Šādā veidā saruna sāka virzīties raitāk, paspēju aprakstīt situāciju, uz kuru operatore palūdza palikt uz līnijas, kamēr viņa devās pie menedžera, lai noskaidrotu, kas par vainu.

Pēc kāda laika viņa atgriezās un teica, ka, brīdī, kurā esmu pircis savu biļeti, tās cena ir mainījusies un tagad, ja es vēlos šo biļeti, man ir jāpiemaksā 140 USD. Tobrīd jau sapratu, ka esmu iztērējis kādus 100 dolārus tikai vien par šo telefonsarunu ar Ameriku (kopā norunāju ~44 minūtes), bet man jau tik ļoti viss bija vienalga, es gribēju vienkārši aizlidot.

Protams viņai nosaucu visus savas bankas kartes datus, no manis novilkai 140 dolārus, un solīja, ka biļete būs epastā desmit minūšu laikā. Katram gadījumam viņa man iedeva arī savu tiešo aģenta numuru, lai ja gadījumā kas atkal nav tā, es varētu lūgt sazināties tieši ar viņu un nesākt visu no jauna.

Pārbaudu savu epastu un biļetes vietā redzu citu e-pastu, ka mana ESTA (Eiropas vīza) ir atcelta! Parasti to izdod uz diviem gadiem, tāpēc biju pārliecināts, ka tā ir kaut kāda kļūda. Nav laika skaidrot, kas noticis (līdz lidmašīnas izlidošanai atlikušas stunda un desmit minūtes), tāpēc nolēmu, ka rīkošos uz vietas pēc ierašanās.

Pēc apmēram minūtēm 20 biļetes nav, paiet vēl 15 minūtes – biļetes joprojām nav. Zvanu vēlreiz, atkal gaidu uz līnijas un lūdzu savienot mani ar manu aģentu:

 – Biļetes nav.

– Nē, es redzu, ka ir nosūtīts, – viņa atbild un sauc epastu, kur vajadzētu nonākt biļetei. E-pasts ir pareizs, – Vai esat apskatījis spamu?

 – Es pārbaudīju visus savus e-pastus un visas mapes! – nervi jau vairs netur.

 – Palieciet uz līnijas, es parunāšu ar menedžeri.

Protams, nekas cits neatliek, kā vien gaidīt. Līdz izlidošanai 55 minūtes. Rindā uz iekāpšanu ir viens cilvēks, jo visi pārējie jau sēž lidmašīnā. Paralēli zvanam dodos pie puiša, kurš apkalpo iekāpšanu, kurš jau bija informēts par manu situāciju, un lūdza mani sagaidīt, jo vēljoprojām risinu situāciju.

Tikmēr operatore atgriezusies un saka, ka viņa var tikai iedot rezervācijas numuru, ar kuru vajadzētu pietiek, lai saņemtu biļeti.

Es pierakstu numuru savās telefonā, ejot uz reģistrāciju, kura tūlīt tiks slēgta. Darbinieks ievada numuru sistēmā, paskatās uz mani un smaidot sniedz man boarding pass, ar vārdiem “Lai labs lidojums, Gorbača kungs”!

Likās, ka neko vēl patīkamāku savā dzīvē bebiju dzirdējis.

Pēc 50 minūtēm jau biju lidmašīnā, izgājis vēl 7 pārbaudes posmus… Amerika + Covid = murgs un galvassāpes.

Lidmašīnā atcerējos, ka mans ESTA ir atcelts. Atvēru portatīvo datoru, iedevu tam maksas internetu no telefona, devos uz viņu mājaslapu un pieteicos vēlreiz, cerībā, ka tā tiks apstiprināta lidojuma laikā.

Ļoti noguris es

Vispār man parasti patīk garie lidojumi, izdodas tik daudz ko izdarīt, paklausīties mūziku, noskatīties kādu filmu, kuru jau sen esmu plānojis skatīties, palasīt. Šoreiz bija jāgatavojas arī turnīram (bija sagatavoti čarti, kurus plānoju mācīties katru brīvo minūti). Taču šoreiz bija savādāk – nogulēju visu lidojumu.

Pēc vienpadsmit ar pusi stundām es nolaidos Ņujorkā un, gatavs nepatikšanām PUNKTS DIVI, devos uz nākamajām pārbaudēm.

Pēc nolaišanās pie tranzīta reģistrācijas galdiņa mani aizsūtīja uz papildus pārbaudi.

Labi, es biju gatavs. Mani aizveda uz atsevišķu istabiņu, kur pavadīju vēl 40 minūtes, stāstot savu ceļojuma maršrutu, plānus un atzīmējot izbraukšanas datumu uz Rīgu. Un pēc šīs pārbaudes mani beidzot atbrīvoja. Trakais laiks lidostā ir beidzies – esmu Ņujorkā!

Amerika

Manhettena ielas

Ņujorkā ierados 12-30 no rīta, bet viesnīcā nokļuvu tikai 19 vakarā.

Pēc dušas devos pastaigāties pa Manhetenu, pārsvarā vietām, kur jau esmu bijis – lai tikai atsvaidzinātu atmiņu. Ņujorka ir lieliska un skaista jebkurā diennakts laikā, jebkurā gadalaikā.

Atgriežoties viesnīcā, skrējiena un noguruma dēļ atslēdzos pulksten 22. Nākamajā dienā pamodos ap 6 no rīta, pabrokastoju, sakravāju mantas un devos pastaigāties pa Centrālparku. Jau pēc pusdienām lidojums uz Lasvegasu.

Centrālparks

Apple store

No $13,000, ko ietver pakete, $10,000 bija dalības maksa galvenajā turnīrā, $1,500 kabatas nauda un vēl $1,500 tika ieskaitīti vietnē https://maineventtravel.com/. Tā sadarbojas ar online turnīru organizētājiem, līdzīgi kā booking.com – ar naudu no vinētās paketes jūs varat rezervēt viesnīcu, kura Jums pašam patīk. Vietne ir ļoti vienkārša, un cenas tajā ir nedaudz augstākas nekā bukingā, taču neko nepadarīsi, tādi noteikumi.

Pēdējo reizi Amerikā biju pirms diviem gadiem, tāpēc ļoti iekrita acīs cenu kāpums.

Viesnīcas Vegasā ir ļoti lētas, Jūs varat noīrēt labu numuru 4* zvaigžņu viesnīcā par 30-50 USD naktī. Tas tiek darīts, lai cilvēkiem ilgāku laiku paliktu viesnīcās, tādējādi pavadot vairāk laika kazino un tur tērējot vairāk naudas.

Šoreiz viesnīcu cenas bij kāpušas pat desmit reizes, tāpēc par šo naudu diezin vai varēju kaut ko labāku atrast.

Man bija jāapsver iespēja palikt kaut kur tālāk no Rio un Strip (Vegasas galvenā iela), bet mīnuss ir tāds, ka katru dienu man būtu jābrauc ar taksi, kas arī nav “comme il faut”.

Arī auto noma ir pieaugusi 5-6 reizes, un, ja es plānoju tērēt daudz kazino, tad šī ideja man ar nelikās īpaši vilinoša. Tas viss saistīts ar pēdējo desmitgažu rekordaugsto inflāciju, Covid (kura dēļ carsharing uzņēmumi bija spiesti pārdot visas savas automašīnas, lai kaut kā atmaksātu kredītus) un rekordlielo vietējo tūrismu.

Bet pēc tumas nāk gaisma. Manam draugam ir dzīvoklis tieši aiz Bellagio, 7 minūšu gājiena attālumā no paša centra un 10-12 minūtes līdz Rio (vienkārši ideāli), ko viņš man piedāvāja bez maksas (es samaksāju 80 USD tikai par sakopšanu).

Skats uz manu māju

Luksusa dzīvoklis: 35. stāvs, skats uz Stripu, konsjeržs, apkopēji, atpūtas zonas, peldbaseins, trenažieru zāle, kopīga kinozāle, mini bārs, uzkodas, mobilais veikals un daudz kas cits. Šajā vietā es tiešām varēju atpūsties un darīt visu, ko vēlos.

Sagatavošanās

Casino Bellagio

Pirmā diena bija paredzēta atpūtai (gulēšanai pie baseina), adaptācijai un pastaigai pa vietējiem bāriem ar draugiem (Vegasā vienmēr ir kāds no Latvijas, īpaši WSOP laikā).

Otrajā dienā es devos iesildīties pokerā un spēlēt Daily Deepstack $240 Rio.

Izvēlējos šo turnīru, jo arī Main Event ir lieli steki. Tiesa, patiesībā izrādījās, ka šis turnīrs nemaz nebija deepstack, un beidzās vienas dienas laikā. Lai gan sākumā tu sēdi ar 400bb, pēc stundas struktūra visu sakārto un paliek tikai 50bb.

Turnīri, kuros piedalījos, no pirmā acu uzmetiena nebija tie lētākie, bet Vegasā praktiski visur buy-in sākas no $150. Un, protams, neaizmirstiet par kosmoslielu rake – 20-25% robežās.

Pašā WSOP galvenajā turnīrā rake bija mazākais Vegasā – 8,75%, bet ja tā parēķina, tad vēljoprojām viņi iekasē $875 no katras Main Event 10k dalības maksas.

Nākamajā dienā es jau sēdos spēlēt citu turnīru un, īsāk sakot, izkritu @ bubble – ITM bija Top41, bet es izkritu 43. vietā. Man pat bija diezgan solīds steks, un ar to droši vien vajadzēja pietik lai tiktu naudā, bet galds bija šausmīgi tight un pilns ar zivīm. Vispār Vegasa, protams, šajā ziņā ir unikāla – mazos turnīros (nevis WSOP) par 200-300 dolāriem parasti spēlē absolūti iesācēji… Vai arī viņu spēles stils apstājās kaut kur septiņdesmitajos. Tādus spēlētājus Latvijā var redzēt reti.

Tātad pie mana galda bija daudz fišu un objektīvi es biju viens no spēcīgākajiem. Saprotams, ka man ir jāspēlē agresīvi uz babbla, ko arī darīju.

Casino Rio

Hand:

Bija viens spēlētājs, kurš visu laiku limpoja un pēc tam meta nost uz reiziem. Man bija avarage steks ~21bb.

Es atrodos Big-Blind, un tas pats puisis protams limpo (viņam ir 22bb — mūsu steki ir praktiski vienādi), pārējie nomet, un spēlētājs no SB iet all-in ar 5bb steku. Es paceļu KQS uz BB – un pušoju. Limperis ļoti ilgi domā un es jau sāku nervozēt “par ko viņš tik ilgi domā”, beigu beigās viņš nokolo un parāda desmitniekus TT. Spēlētājs uz SB parādīja dāmu kalpu JQo. Flops bija KQ6, viss labi, tomēr riverā atnāca desmit. Smieklīgi tas, ka limperis, ieraugot karali flopā, gandrīz apraudājās, ka izkrita. Viņš bija tik vīlies un, kad izkrita desmitnieks, viņš pēkšni kļuva tik laimīgs, it kā būtu uzvarējis WSOP – priecājās, kliedzot un skraidot ap galdu. Pat no citiem galdiem cilvēki nāca klāt un jautāja, kas tā par roku, quads vs straigh flush vai kāds cits mega bad beat, bet nē, patiesībā nekā tāda nebija.

Pēc izlidošanas biju diezgan vīlies, zināju, ka visu darīju pareizi, kas arī, iespējams, ir galvenais spēlē. Lai gan, protams, man likās, ka limperim vajadzētu nomest. Parasti viņš tā arī darīja, īpaši tāpēc, ka šajā situācijā desmitnieki visbiežāk nebūs favorīti, un kurš gan grib spēlēt coinflip šādā turnīra stadijā. Bet nu tāds ir pokers, un ne vienmēr labākais uzvar.

Pēc izkrišanas devos uz WSOP norises vietu, kur jau notika Main Event, klejoju apkārt, fotografēju, redzēju daudzus slavenus profesionāļus – bija interesanti. Atpūtos, un nolēmu uzspēlēt vēl vienu turnīru. Šoreiz nolēmu uzspēlēt lielāku turnīru – $600 Deepstack ar 500k garantiju, “Venetian” kazino. Mani draugi jau ir spēlējuši šo turnīru un teica, ka ir vērts spēlēt, jo laukums ir ļoti vājš. No $600 buy-in $100 tika ieskaitīti reikā. Par pirmo vietu būtu jābūt aptuveni $140,000. Taipašā laikā šajos “vidējos” turnīros ir ļoti daudz fišuun var  saprast, kāpēc tik daudz cilvēku neizkļūst no Vegasas. Nenoliegšu, ka pietiek arī regulāro spēlētaju, kur šeit acīmredzot ir tieši tādu pašu iemeslu dēļ.

Šajā turnīrā nospēlēju slikti, nospēlēju vairākas stundas un izlidoju būdams tālu līdz godalgotām vietām. Arī šoreiz jutos vīlies pēc izkrišanas. Bija sajūta, ka nesaprotu, ko daru! Man likās, ka nespēju sajust spēli, neko nesaprotu, bet jau tulīt ir jāspēlē WSOP.

Turpinājums sekos!