Main Event

Pirms WSOP sākuma devos uz astotnieku (888) stendu, lai saņemtu savus suvenīrus un aproci, ar kuru es varu iegūt biļeti uz Main Event. Un tur dzirdēju tādu lietu, ka saskaņā ar likumu viņi nevar dot aproci, tāpēc viņi man došot dalības maksu skaidrā naudā, un ar vārdiem: “Tikai neej spēlēt ruleti” viņi man iedeva $10,000 skaidrā naudā. Paņemu naudu, izeju ārā un domāju… Un ko man tagad darīt? Esmu tak plusā!

Vai man ir jēga iet spēlēt tādu mega fieldu? Es jautāju visiem saviem draugiem, kuri tajā laikā atradās Vegasā, un visi meistari man teica vienu, NĒ, nav jēgas (pēc rezultātiem, starp citu, neviens no viņiem netika uz otro dienu). Un puiši no darba, kuri īsti nezin, kas ir pokers un cik tas var būt grūts, teica, JĀ, ir jāspēlē. Viņiem tas viss šķita kā piedzīvojums, no sērijas nopirkt loterijas biļeti un izmēģināt veiksmi. Protams, ka daudzi uzskata, ka Main Event ir tīrā laimes spēle, un zināmā mērā nevaru viņiem nepiekrist, bet tagad, itīpaši pēc tam, kad esmu to piedzīvojis, varu droši apgalvot, ka nav gluži tā, kā izskatās. Iekļūšanu ITM var saukt arī par veiksmi, taču bez iemaņām sasniegt 5-6 dienu ir gandrīz neiespējami. Agrāk, iespējams, bija savādāk, bet tagad cīnīties nāk arī īstas pokera mašīnas, lieliski meistari, kas dienas un naktis pavadījuši solveros un labi zin ko dara. Šodien, kad jau zinu savu rezultātu, saprotu, ka izdevīgāk bija nespēlēt, jo pie balvām tomēr netiku. Zinu, ka pilnībā izbaudīju spēli, neskatoties uz to, ka spēlēt bija ļoti grūti. Uz priekšdienām esmu sev nolēmis, ka vienīgā iespēja man vēlreiz spēlēt WSOP Main Event ir vēlreiz uzvarēt satelītā.

Spēlējot trešo dienu, man vispār neko neļāva darīt, jutos kā tāds mazs bērns starp pieaugušiem onkuļiem. Man tēlaini sita pa seju, bet es nekādi nespēju viņiem atbildēt. Protams, to ietekmēja arī manas starta rokas, kas tajā dienā visos showdown  vienmēr izrādījās sliktākas par pretinieku – attiecīgi, mans pāris vienmēr iestrēga spēcīgākā pārī, augstākā pāra kicker izrādījās zemāks, bet ja būtu otrādi, tad domātu, ka spēlēju ideāli.

Īsāk sakot, mans lēmums spēlēt bij cieši sastīts ar grūto ceļu un visiem pārdzīvojumiem. Tam visam nebūtu nekādas jēgas, ja Tu atsakies no paša gavenā. Arī draugi mani atbalstīja, turēja īkšķus. Tas deva spēku un pārliecību, es vienkārši nevēlējos viņus pievilt.

Day 1

Savu brīvo laiku es pavadīju mācoties, skatījos dažādus solvera risinājumus. Visvairāk pievērsu uzmanību tieši preflop diapazoniem, jo deepstack turnīros, uzskatu, ka tas ir svarīgi.

Sākotnēji tika ziņots, ka Main Event pie galdiem sēdēs desmit spēlētāji, tāpēc studēju tikai desmit cilvēku diapazonus, bet beigās izradījās ka spēlētāji būs deviņi. Lai kā arī būtu, zināju, ka būs jāspēlē super tight, jo gandrīz vienmēr kādam no deviņiem spēlētājeim būs kāda laba roka. Devos reģistrēties turnīram jau iepriekšējā vakarā, un, kā izrādījās, šis bija pareizais lēmums. Day1D, kuru izvēlējos spēlēt, bija visapmeklētākā diena (šajā dienā bija divreiz vairāk spēlētāju nekā citās), un rindas no rīta bija vienkārši milzīgas.

Kad apsēdos pie galda, uzreiz mēģināju saprast, kas ir kas, spēlēju tight, līdz kļuva apmēram skaidrs, kurš un kā spēlē. Blaindi auga ik pa divām stundām, pieci līmeņi dienā, divdesmit minūšu pārtraukumi starp līmeņiem, plus viens lielāks pusdienu pārtraukums 75 minūtes. Sanāca, ka spēles pirmā diena ilga vairāk nekā 12 stundas.

Sākumā man šķita, ka pie mana galda sēž četras zivis. Vēlāk izrādījās, ka tomēr trīs, bet vēl nedauz vēlāk es jau domāju, ka, iespējams tikai viena, un viņš sēdēja tieši man pa kreisi. Viņš spēlēja vāji, bet tomēr veica divus trakus foldus pret mani… Bet par to vēlāk. Bija vēl daži spēlētāji – “ne-regi”, kuri saprot spēli (es pats sevi liktu šajā kategorijā), bet vēl ne tajā līmeni, kurā ar uzpumpētiem muskuļiem” lēmumus pieņem automātiski.

Sākuma steks bija 60k, un pēc pirmā līmeņa man bija 51k. Pirmajā līmenī es zaudēju 9k, neskatoties uz to, ka es gandrīz neko nedarīju: paskatījos dažus flopus – netrāpīju – izmetu; pakoloju ar bekdoriem, neaizvērās – izmetu; neblefoju. Vārdu sakot, nekādu lielo action netaisīju, bet 9k bij zuduši. Kļuva baisi, steks slīdēja lejup… Jau iedomājos, kā iešu all-in, bet kārtis tā arī nenāca. Bija sācies otrais līmenis un vienā no izspēlēm man izdevās pacelties līdz 74k. Hands izrādījās interesants, vēlāk es to analizēju un rādīju saviem draugiem. Visi man apliecināja, ka nospēlēju slikti. Patiesībā es tam piekrītu, bet paskaidrošu savu loģiku.

No vidējās pozīcijas (MP) openrise, button – call, es paceļu 32s pīķos uz SB un saku call, BB arī call. Potā esam četri. Flops –  Q99, divi pīķi – flusdraw. Čekoju, BB donkbet, bet ne liels – pusotrs blainds. Spēlētājs, kurš preflopā atvērās pirmais (reg), skatās uz fišu @ BB un spiež lielu rise. BTN izmet un nu – ir mana kārta. Es domāju, ko darīt ar savu negatavo kombināciju. Ja es tagad piekološu, es acīmredzami parādīšu, ka man ir flushdraw, un, ja es netrāpīšu turnā, man būs jāizmet. Un vēl jāatverās, ka esmu starp diviem spēlētājiem nevis 1vs1. Likās, ka atliek divi varianti – vai nu es metu nost vai spiežu 3bet. Kreisajā pusē, kur sēž superfish, tā vien prasījās uz 3bet, jo viņš nekad neliktu ar devītnieku, bet ar dāmu būtu licis virāk. Nospriedu, ka @  BB,viņam nevajadzētu būt stiprai rokai. Deviņi, atkal, ir manā diapazonā – T9, 98, 97, 96, un es nolēmu 3betot. Uzliku diezgan daudz, jo biju bez pozīcijas. BB aizdomajās un to es gaidīju vismazāk. Manā galvā: “WTF vai viņam tiešām ir deviņi”? Visbeidzot BB nometa, bet regs piekoloja. Tad sāku domāt, ka viņam var būt arī dāmas, karaļi vai dūži. Es viņu neliku uz devītnieku, izņemot pāris kombinācijas. Turnā noliek desmit un parādās streita iespējas (J8, KJ), kuru viņam protams, nav (izņemot pīķa KJ, J8 – divas kombinācijas). Domāju, ka viņam varētu būt TT, bet cik reizes viņš piekollotu 3-bet ar desmitniekiem. Un tajā pašā laikā desmit var būt mana kārts. Devos tālāk, uzliekot vēl 37% no bankas, viņš – call. Esmu jau normāli iekrāmejis šajā izdalē, pots ir liels. Riverā atnāk pīķa septiņi, kurš aizver manu flush. Bija bail pušot ar tik mazu flush (3 high). Domāju, kādas vēl sliktākas rokas mani varēto kolot. Piemēram, ja viņam ir AQ – flush un straght ir aizvērušies, fullhouse ir iespējami, devītnieku viņš nesit. Kungiem ir tāds pats spēks kā AQ… Padomāju un ieliku vēlvienu nelielu likmi, tikpat, cik turnā, viņš piekolloja, es parādīju flush un viņš izmeta neparādot. Es tā arī neuzzināju, kas viņam bija. Kad atvēru kārtis, vairāki spēlētāji bija pārsteigti par to, cik negaidīti es spēlēju, un slavēja mani. Tas bija forši, lai gan mani draugi teica, ka tam vajadzēja būt vieglam foldam preflopā. Neatkarīgi no tā, pēc šīs uzvaras es sajutos pārliecinātāks.

Es visu laiku uzbruku puisim pa kreisi un pie katras izdevības viņu reizoju. Es esmu uz BTN, viņš blaindos – es uzbrūku. Es uz SB, viņš uz BB – es uzbrūku. Un tad vienā rokā es esmu uz battona, es paceļot četriniekus reizoju 2,5 bb. Viņš taisa lielu re-raise uz 12,5bb no SB, BB nomet. Domāju, ka šī zivs no SB ir ideāls kandidāts manam double-up, un, ja tagad trāpīšu setā, viņš man atdos visu savu steku. Kolloju un flops ir 742, divi kreiči. !!! “Nāc nu šurp”! – es domāju. Viņš skatās uz mani, es uz viņu, viņš atkal liek 12,5 bb, es – call. Turnā divnieks, man fullhouse. Es lūdzos, lai viņam būtu flushdraw, nevis kaut kādi dūži. Viņš liek 25 bb un es koloju. Riverā atnāk deviņi, flush neaizvērās, viņš čeko. Bankā bija apmēram 100 blindi, un viņam aiz muguras tikpat daudz, tāpēc es liku all-in. Viņš domāja, lai nemelotu, kādas desmit minūtes. Jūs nevarat iedomāties, cik ilgi tas bija. Kad es pats skatos video, un tur kāds domā 3-4 minūtes, tā jau šķiet mūžība. Bet mans pretinieks domāja desmit minūtes! Sākumā centos nekustēties, bet tad tēlot, ka man ir bail – atdarināt, ka kakls ir sauss. Dzert ūdeni lieliem malkiem, par laimi, laika pietika. kādā momentā viņš pagriezās pret mani un jautāja: “Tev ko? Flush neaizverās?”, es neatbildēju, un viņš turpināja domāt. Beigās viņš atklātājā nofoldoja divas dāmās. Tas bija tas folds, kuram nevajadzēja notikt.

Būtībā viņa dūži, kungi vai dāmas ir vienlīdz spēcīgi šajā izspēlē, bet teorētiski man varētu būt kungi, kas viņa dāmas padara nedaudz vājākas. Nezinu, vai es būtu kolojis ar kungiem tik lielu 3-bet preflopā… Nu, varbūt es to izdarītu. Es spēlētu ar dūžiem tāpat kā ar četriniekiem, bet ar kungiem – es nezinu. Protams, kad viņš parādīja roku, es sapratu, cik daudz es neieguvu. Vajadzēja likt 3/4 no bankas, kas arī ir daudz un domāju viņš būtu piekolojis. No viņa puses, manuprāt, bija vērts kolot, jo man varēja būt, piemēram, desmitnieki, vai kalpi, bords bija pārots un flush neaizvērās.

Lai nu kā, šajā izspēlē es labi pacēlos, bet mans pretinieks vienkārši sāka peldēt. Viņš sāka kolot visu. Jebkurš raise bija call. Ja viņš reizo pirmais un saņem 3-bet, viņš call, atverās flops, c-bet, viņš fold. Tādā veidā viņš izdalīja mežonīgu čipu daudzumu, kolojot lielas likmes un pēc tam foldojot flopā. Visi to ievēroja, un sāka “šaut kā no ložmetēja” uz nabaga puisi, tikmēr viens pret otru mēs spelējām pasīvi. Viņam bija palikuši maz čipu, un pēkšņi man uz SB atnāca astoņnieki. Notiek izspēle, gandrīz identiska iepriekšējai. Es viņam uzbrūku, viņš mani 3-bet, es call un zemā flopā (863) atver setu. Šoreiz es nosplēlēju check-raise all-in, jo bankā jau bija puse no viņa steka. Lai gan es, iespējams, nedaudz pasteidzos – uz galda nebija pat flush draw. Viņš atkal iesēdās tankā un, ļoti ilgi domājot, atkal izmeta, un atkal – dāmas!!! Kosmoss, lai neteiktu vairāk. Kā viņš atrada foldu ar dāmām otro reizi pēc kārtas pret vienu un to pašu spēlētāju, nav skaidrs, turklāt abas reizes viņam bija taisnība. Tomēr galu galā es tomēr viņu piebeidzu.

Pirmās dienas priekšpēdējā līmenī viņam bija atlikuši apmēram astoņi blaindi. UTG reizo 2bb, es 3bet ar 98 kreičos līdz 5,5 bb, un mūsu pasažieris iet all-in ar saviem 8BB. UTG nomet, es – call un viņš parāda divus dūžus. Flops tiek atvērts QJ6, turns ir 4, bet rivers – desmit. Šķiet, ka viņš vairs nekad mūžā nespēlēs pokeru. Piekrītu – tas bija skarbi.

Viņu nomainīja Gregs Mullers, divkārtējs WSOP aproces ieguvējs ar $3,5 miljoniem pokera ienākumos, vārdu sakot, monstrs. Mans steks tobrīd bija 120k (čiplīderis pie galda + cieņa par iepriekšējām izspēlēm), bet šeit man pozīcijā sēžas Gregs ar 160k. Pirms tam es kontrolēju galdu, cilvēki cienīja manus 3-betus, kāds pat nolēma, ka esmu astotnieku komandas spēlētājs sava hūdija uzlīmju dēļ. Bet te viņš atnāca un visu sabojāja, sākot kontrolēt mani ar savu steku un pieredzi. Sākās kaut kāds vājprāts. Viņš sāka reizot un 3-betot visu no pašas pirmās rokas. Showdownos, viņš rādīja kārtis, un viņam patiešām bija kombinācijas katru reizi. Pirmajā rokā viņš parādīja dāmas, otrajā – AK… Protams, pēc tam neviens īsti negribēja ar viņu cīnīties…

Kā iepriekš, es bieži zagu blaindus. Reizoju no vēlajām pozīcijām, bet viņš mani pārlika gandrīz vienmēr, un man bija jāmet nost. Dažreiz es koloju viņa 3betus, jo tu nevari vienkārši padoties visu laiku. Bet netrāpot flopā pret viņa cbetiem, nācās mest nost. Steks atkal sāka slīdēt lejup, un nolēmu, ka par cik šis ir pēdējais līmenis šajā dienā, asa sižeta izspelēs nepiedalīšos. Labāk nosēdēt līdz Day2. Un tad man iedala KT, un man jāuzbrūk Gregam no SB pret BB. Viņš call un flops atnāca ATx, es c-bet, viņš call. Turnā nolika vēl viens blank(nenozīmīgu) kārti, es check, viņš check back. Riverā kalps. Man ir trešais pāris. Ko es situ? QT, T9, T8, ņemot vērā, ka tas ir blainds pret blaindu. Es check, un viņš liek overbetu. Pamanīju, ka iepriekšējās izspēlēs viņš ļoti bieži lika vai nu milzīgas vai overbet likmes tieši riverā. Es domāju. Bet ko darīt, ja viņam patiešām ir T9, un viņš saprot, ka netrāpīja, un nolemj blefot? Ko darīt, ja viņam ir JT divi pāri, un viņš mēģina dabūt maksimumu no dūža. KJ un KQ es bloķēju. Un tad viņš man saka: “Met nost, saglabā čipus. Rīt būs jauna diena, rītdien Tev būs vairāk čipu.” Un likās, ka viņš nejoko, jo īpaši tāpēc, ka pirms tam mēs ar viņu “sadraudzējamies” un runājāmies starp izdalēm. Taču doma, ka viņš ir liels profesionālis un tapēc spēlē tieši šādi, man nelika mieru, un es piekolloju. Viņš parādīja KQ, nuts. Viņš pasmīnēja: “Ko tu dari, es tak Tev teicu! Vai Tev bija dūzis?” Viss, ko es varēju atbildēt, bija kaut ko nesakarīgu nomurmināt.

Dienu pabeidzu ar 104k, joprojām biju priecīgs, lai gan sliktais nobeigums pabojāja garstāvokli. Pretrunīga bija arī roka ar 32s, plus ar dāmām nesanāca, bet kopumā biju apmierināts (neesmu profesionālis, pieredzes nav, un šis MainEvent ir mans pirmais). Kad pēdējais līmenis beidzās, divi puiši no mūsu galda pienāca pie manis (un tikai pie manis), paspieda man roku un teica, ka ir ļoti patīkami ir ar mani spelēt. Varbūt viņi tiešām domāja, ka esmu 888 Pro spēlētājs, bet tas tik un tā bija jauki.

Day 2

Starp pirmo un otro dienu bija neliela pauze, kas bija ļoti labi. Kopā bija sešas pirmās dienas, un es spēlēju D dienā – ceturtajā. Līdz otrajai dienai (Day2) man bija viena brīva diena. Šajā dienā es vienkārši gulēju, ēdu, devos iepirkties un atpūtos pie baseina. Laiks bija ideāls. Parastā oktobra dienā Vegasā ir apmēram 28 grādu silts, bet novembra sākumā pienāk tā diena, parasti 4., 5., vai maksimums 7. datums, kad temperatūra strauji pazeminās līdz 17 vai pat 13 grādiem. Kad devos turp, es cerēju, ka paspēšu līdz šai temperatūras maiņai, un man paveicās – šī diena bija nākamā pēc Vegasas pamešanas. Tā nu sanāca pabūt pie baseina, atpūsties un izbaudīt lielisko laiku bez neviena mākoņa. Bieži šādi silti novembri negadās.

Otrajā dienā sēdos pie jauna galda un pirms spēles paspēju internetā paskatīties, pret ko būs jāspēlē. Sagatavoties īpaši nepaguvu, jo dati tika publicēti burtiski desmit minūtes pirms spēles sākuma. Turpināju guglēt jau pie galda sēdošos pretiniekus, un kopumā viss izrādījās pavisam vienkārši. Pie mana galda bija 5 regi, un par pārējiem vai nu nebija datu, vai arī vinētās summas bija nenozīmīgas (apmēram 50-100k). No pazīstamākajiem man pa kreisi sēdēja Ivana Demidova sieva Lika. Pats Ivans ieņēma otro vietu WSOP 2008. gadā. Starp citu, tieši viņa panākumi WSOP mani iedvesmoja spēlēt pokeru. Togad Ivanu pārspēja Pīters Īstgeits. Pēc viņa panākuma es sāku nopietnāk sekot pokeram. Pie galda bija tikai amerikāņi, izņemot mūs ar Liku, un mēs sākām runāt. Izrādījās, ka viņa kādu laiku dzīvojusi Latvijā un ar Ivanu pat apsvērusi domu pārcelties uz Latviju uz pastāvīgu dzīvi, bet pagaidām tas nav noticis.

Apsēdināja mani @ Seat1 un pats sev atzīmēju, ka uz 4., 7., 8. un 9. vietā sēž regi, pieredzējusī Lika Seat2, un pārējie tādi, kurus var mēģināt apspēlēt. Bija interesants spēlētājs vārdā Ngujens (Ngujeni parasti ir desmitiem katrā WSOP), kuram bija pietiekoši lieli pokera ienākumi, taču viņš nospēlēja dīvaini un izlidoja, atdodot visu savus kauliņus tik sliktā izspēlē, ka grūti noticēt. Liekas smieklīgi, kad kamer Jūs domājat par spēlētāju, kā labu regulāru,  un ka viņš spēls agresīvi un labi, tikmēr viņš finišē kā tāds parasts iesācējs.

Mums bija roka ar viņu, kad man atnāca KK uz cutoff (CO). Viņš openreizoja, es 3bet, viņš call. Flops atnāca QTx, es cbet, viņš raise, es call. Turnā vēl viens blanks, viņš check, es lieku, viņš call. Riverā check/check un es uzvaru, viņš neparādīja savas kārtis. Tad es vēl viņu pāris reizes 3-betoju, vienkārši sāka nākt 3-betam piemērotas rokas. Kaut kā tā sanāca, ka es viņu 3betoju visu laiku. Viņš nometa vairākas reizes, pat tad, kad man nebija spēcīgas kombinācijas. Un tad man izdala KQ offsuit uz BTN. Pēc diapazoniem, KQo ir 3bet, bet šoreiz es nolēmu spēlēt ar kolu. Man likās, ka pārāk daudz reižu esmu viņu jau 3betojis un, ka šoreiz viņš nenometīs un iespējams pat 4betos. Pat ja viņš vienkārši taisa call, mana roka nav tā stiprākā, un es, kā saka, sabijos. Īsāk sakot, viņš uzreizoja, es nokoloju , un Lika aiz manis arī. Potā nonācām trijatā. Flops bija Q52, bez flush draw vai kā saka – rainbow. Abi mani pretinieki check, es lieku, viņi abi call. Turnā atnāca 6, kas pavēra iespējas nereālam straight ar 43. Tādas kārtis ar mazu varbūtību varēja būt tikai Likai, bet atverās arī kāravu flush draw. Viņa check, viņš check, es lieku. Lika izmet, Nguyen call un mēs paliekam divatā. Vēl viena dāma atnāk riverā un viņš pats liek likmi, apmēram 40% no bankas. Pret šāda izmēra likmi man nav fold, un es koloju. Viņš parāda 84 kāravos – flushdraw + gutshot, kas neaizvērās, tātad 8 high. Stekojot čipus, domāju, cik tomēr vāja bija viņa likme riverā. Es viņa vietā liktu daudz, spelētu check-raise, vai vienkārši padotos, kas arī nebūtu kļūda. No viņa donka rivērā vispār nebija jēgas – “kādas labākas rokas Tu vēlies lai izmetu?” ja es pats betoju visas iepriekšējās ielas. Lai vai kā, es vinnēju lielu potu un diezgan labi pacēlos. Neilgi pēc tam mūsu galds tika izjaukts.

Tieši pirms galda izjukšanas Ngujens izlidoja, un atkal “kosmosa” stilā. Viens regs reizoja ar 88, Nguyen viņu 3-betoja, un saņēma call. Flopā atvērās 982, visi kāravi, Nguyen bet, reg call ar setu. Turnā atnāca vēl viens 8. Regs, protams, čeko, Nguyen liek un saņem call. Ceturtais kāravs atnāca riverā. Reg vēlreiz ček, un mūsu “varonis” liek all-in overbetu. Zibenīgs un laimīgs call no rega, un Ngujens parāda K3o ar kārava 3. Viņš 3betoja K3 offsuit, un tad izblefojās ar visu savu steku… Kad viņš pameta galdu, mēs ar citiem spēlētājiem nedaudz analizējām šo izspēli. Viens spēlētājs teica, ka pēdējais kāravs atnāca ļoti veiksmīgi, tomēr es tam nepiekrītu, jo tad, kad viņam beigās kautkas tomēr sakrita, domāju, ka check behind būtu labākā opcija ar showdown value. Uz pēdējā kārava viņam nevajadzēja izspēlēt visus savus atlikušos cipus. Skaidrs, ka viņš neizsitīs full house, un lielos flush, tad ko viņš sit? Visam pārējam TT-AA, A8, A9 bez kāraviem viņš ir priekšā tik un tā. Uzskatu ka šī bija ļoti slikta spēle, it īpaši riverā.

Kad galds izjuka, to pametu ar steku, kurš bija lielāks par to, ar kuru sāku day2. Biju pakāpies no 104 uz 150b. Jaunais galds bija citā zālē. Lai nu kā, par cik šis bija pēdējais gads, kad WSOP notika Rio, biju priecīgs par iespēju uzspēlēt visās trīs istabās: Amazon, kurā atrodas visas kameras un finālgaldi; Brazīlijā, un tagad arī Paviljonā. Tā sauca šīs trīs galvenās zāles.

Runājot par to, ka šis bija pēdējais gads Rio, es arī priecājos. WSOP 2021 bija mans trešais WSOP, un katru reizi es saskāros ar dažādām organizatoriskām problēmām. Piemēram, katru reizi, kad sākas pārtraukums, visi tiek palūgti atstāt zāles, kuras tiek aizslēgtas. No vienas puses ir ok, taču tad, kad gaitenī vienlaikus iziet tūkstošiem cilvēku, un tur nav daudz vietas, sanāk ne ļoti. Tālāk – kur cilvēki dodas pārtraukumā? Protams ka uz tualeti. Spēles laikā visi patērē litriem ūdeni, kafiju, alu. Tapēc tiklīdz sākas pārtraukums, visi skrien vienā virzienā. Ir ļoti grūti vai gandrīz neiespējami iekļūt tualetē. Gudrākie bij pametuši savus stekus jau pirms pārtraukuma sākuma, lai izvairītos no stāvēšanas rindās. Domāju, kādam pat nācās visu pārtraukumu nostāvēt rindā uz tualeti. Stulbums.

Atgriežoties, nekur nav informācijas par to, cik daudz laika atlicis līdz startam – nav ekrānu, nekā. Personāls arī daudz nespēj palīdzēt. Un, ja atceries, kāds bardaks notiek, reģistrējoties turnīriem – stundu garas rindas uz jebkuru turnīru, tad ceru ar smaidu, lasi arī tālāk.

Es reģistrējos “meinam” iepriekšējā vakarā, ierados pulksten 21:00 un devos prom pulksten 23:30 pēc divarpus stundu ilgas nīkšanas rindā. Cilvēki, kuri vēlējās reģistrēties un spēlēt tajā pašā dienā, ieradās trīs stundas pirms turnīra sākuma, lai paspētu. Un tagad atcerēsimies, ka MainEvent dalības maksa ir $10k un ka šis ir ļoti nogurdinošs turnīrs, kurā nepieciešama enerģija, jo pati spēle turpināsies vairāk nekā divpadsmit stundas. Un jāierodas vēl trīs stundas agrāk… Par ko lai priecājas?

Turklāt tuvumā nav tādu vietu, kur varētu normāli paēst. Ir vietas, kur pasniedz ēdienu, piemēram, no ēdnīcas, bet, pirmkārt, tas ir ļoti dārgi (kartupeļu biezenis ar gaļu var maksāt 25 USD), otrkārt, ir garas rindas un ļoti maz vietas. Netālu bija vēl divi pārtikas stendi, taču tajos tirgoja fast food – trīsstūrveida sviestmaizes, cīsiņus, sausiņus – īsāk sakot, lētas degvielas uzpildes stacijas ēdienkarte. Un, ja Jums ienāk prātā ieēst kaut kur tālāk no Rio, tad esiet gatavs stāvēt vismaz 10 minūtes lai tiktu ārā no autostāvvietas.

Dažreiz draugi atnes spēlētājiem ēdienu, un tas ir labākais risinājums. Tas likās vienkārši dīvaini, ka turnīros ar tik lielu reiku un cashgames un ar tik lielu spēlētāju trafiku, organizatori nespēj sakārtot tik vienkāršas, tai pašā laikā fundamentāli nepieciešamas lietas… Ceru, ka nākamgad WSOP pārcelsies uz Strip un būs pašā centrā, un, ja ne Bellagio, tad varbūt Parisa vai Ballys. Centrā viss ir pie rokas un tas vienlaicīgi atrisinātu vairākas problēmas, organizācijai sasniedzot tiešām labu līmeni. Šobrīd WSOP organizācija ir 90. gadu līmenī, kas lieliski saskan ar zāļu interjeru. Nav sajūtas, ka atrodies World Series of Poker, dārgā prestižā vietā. Drīzāk jūties kā kādā vecā viesnīcā, pirms apokalipses dienā bez pārtikas un iespējām nokārtot dabiskās vajadzības. Starp citu, esmu palicis viesnīcā Rio un smagi vīlies. Kaut arī Rio tiek uzskatīta par viesnīcu ar četrām zvaigznēm, tā patiesībā nevelk pat uz trīs, kautgan istabu cenas ir aptuveni ~$200 par nakti.

Back to Poker. Atgriežoties Paviljonā, mani apsēdināja pie jauna galda. Tas bija mans trešais galds visā turnīrā, sāku pie tā zaudēt. Pie šī galda izspēlēju arī vienu no savām, iespējams, sliktākajām rokām visā turnīrā. Es patiesībā vispār nesapratu, kas notika. Interesantākais ir tas, ka vienā brīdī es pat sapratu, kāda ir pretinieka roka, un, ja būtu nedaudz pieredzējušāks, es varētu apstāties, ieklausīties sevī, un padoties. Bet sanāca kā sanāca, es sevi vienkārši pārliecināju par pretējo.  Un kad ieraudzīju showdown, varat iedomāties manu reakciju – īss “***”. Tagad mēģiniet uzminēt, kas viņam bija:

Galda čiplīderis openrise no agrās pozīcijas (UTG+1), spēlētājs aiz viņa saka – call, parējie fold, un es paceļu kāravu 75s uz BB un protams spiežu call.

Flops ir AK3, ar diviem kreičiem un vienu kāravu. Man nav nekā. Mēs visi trīs čekojam. Turns ir kreiču 7, kas dod man trešo pāri, kā arī paver iespējas flush (ne manam). Es čekoju, agresors liek, spēlētājs aiz viņa nomet un es call. Riverā erca kungs. Es čekoju, viņš liek overbetu. Es koloju un zaudēju.

Kas, jūsuprāt, viņam bija?

Jā! Viņam bija dūži – sets flopā un fullhouse riverā. Un es to zināju. Sākumā viņam nebija no kā pelnīt, tad viņš domāja, ka, ja man ir karalis, tad vajadzētu likt daudz un vilkt līdzi karali. Bet es ielīdu ar septītnieku (!!!). Viņam pat varētu būt dāmas, jo spēcīgs spēlētājs varētu dabūt value ar QQ, piemēram, 88-TT. Vai pat pret 7x, pret vāju pretinieku, kāds šajā partijā izrādījos es. Kad viņš man parādīja full house ar dūžiem, es apstulbu no tā, ko pats biju izdarījis.

Kad viņš čekoja flopā, sākumā nodomāju: “Jā, garām”, tad pazibēja doma: “Varbūt viņam ir dūžu sets?” un turpat nolēmu: “Ai nu kādi dūži, viņš vienkārši netrāpīja”. Un ar šo “viņš netrāpīja” es ieciklējos pārliecībā, ka viņam vienkārši nav nekā.

Es sāku domāt, ka viņam varētu būt QJ, JT, un ka flopā viņš nolēma neblefot pret diviem, turnā lika, jo visi čekoja, un riverā viņam nekas neatnāca un viņš mēģina sist ārā manu vājo dūzi (piemēram, A5 ). Smieklīgi liekas tas, ka šajā situācijā vajadzētu nomest pat dūzi, nemaz nerunājot par septītnieku, easy fold (ar A5 no kicker, un tu nesit neko). Viņa čeka dēļ bija grūti noteikt, kur es atrodos. Vai esmu jau  “miris”, vai man joprojām ir labs blefketčers. Situācijās, kad spēlētāji liek likmes, Tu vari vairāk vai mazāk saprast, kur atrodies, bet šis čeks mani pārsteidza – laikam biju pārāk noguris.

Pēc izdales es jutos maksimāli sašauts. Atcerējos arī, laikā kad gatavojos vienmēr sev teicu: “Maks, nedāļā čipus par brīvu, tas ir pats galvenais. Nemaksā neizdevīgajos spotos.” Ja Tev ir liels steks, šie “tikai paskatīties, kas viņam ir” bieži arī atmaksājas zaudētos čipos. Ir ļoti svarīgi saglabāt steku, un kopā ar to gaidīt īstos brīžus. Es zaudēju lielu banku šajā izspēlē un man bija jāturpina koncentrēties uz tālāko spēli.

Pie šī galda nebija nevienas spilgtas zivtiņas – man pa labi sēdēja trīs vectētiņi, un vispār es uz viņiem rēķinājo. Diemžēl drīz mani jau atkal pārsēdināja un līdz dienas beigām bija palikuši divi līmeņi.

Te teikšu, pārsēšanās laikā es biju viltīgais Lapsa Krūmiņš – skatījos kur atrodas BB, un vai varu lēnām kustoties to palaist garām, bet tieši nākamajā partijā man sanāk BTN.  Es, protams, stipri paātrināju savu “pārvākšanos ” un paspēju apsēsties tieši pirms rokas. Dīleris pārbaudīja manu karti un nekavējoties sāka dalīt, kamēr es tikai sāku krāmēt uz galda čipus. Kad pienāca mana kārta, es vēl rakos pa kauliņiem, kārtoju tos stekos. Šajā īsajā laikā man pat vēl nav bijis laika redzēt savus pretiniekus.

Dīleris norādīja, ka ir mana kārta pieņemt lēmumu, jo visi spēlētāji pirms manis jau bija nometušies. Iztaisnoju plecus, un saprotu, ka visticamāk reizošu no BTN, jo diapazons šeit ir ļoti liel.  Man ir A9o, taisu raise, SB nomet, BB paceļ kārtis, paskatās un arī nomet.

Tajā brīdī es saprotu, ka uz BB sēž kāda pazīstama seja… Un jau pēc brīža manā galvā skanēja: “OMG, tas ir Raiens Riess!” – 2013. gada Pasaules pokera čempions. Varbūt, ja es būtu viņu ieraudzījis agrāk, es nebūtu uzbrucis? Jābūt iekšām, lai uzbruktu WSOP uzvarētājam. Jau pēc sekundes es iekšēji pasmējos, saprotot to, ka esmu “nozadzis” blaindu no pasaules čempiona un palicis nesodīts.

Rīzam tajā laikā bija aptuveni 20 blaindi un jau pavisam drīz viņu izsita rumānis, kurš sēdēja pa labi no manis. Viņš bija aktīvs puisis ar labu steku un spēlēja diezgan agresīvi. Vienā brīdī viņš uzbruka Rīza blaindam, Raiens pacēla savas kārtis, kādas piecas sekundes padomāja un ielika all-in, rumānis piekolloja. Rīzs atvēra77, bet rumānim bija AQ. Atnāca dāma un Rīzs bija player-out. Pokera romantika ir tāda, ka pat pasaules čempioni krīt ārā Jūsu acu priekšā, kamēr jūs turpinat iet tālāk.

Es atceros tikai vienu lielu roku pie šī galda.

Pretī man sēdēja viens spēlētājs, diezgan spēcīgs: viņš bieži 3betoja, vienmēr aizstāvēja blaindus, arī pats daudz reizoja. Vārdu sakot, spēlēja pārliecinoši un bija skaidrs, ka viņš ir regs un labi zina ko dara.

Es arī bieži aizstāvu savus blaindus, tāpēc ar to saistīti daudzi stāsti, arī šis.

Tātad, man ir QJo uz BB, reg atveras, visi nomet, un es call. Flops AQx rainbow, es čekoju un viņš liek potu. Godīgi sakot, nebiju gaidījis tik lielu likmi, taču nolēmu, ka ir par agru mest nost, un koloju.

Manā skatījumā šiet būtu pāragri foldot, jo, ja viņam ir dūzis, kāpēc viņš liek tik daudz. Ja viņš blefo, tad man jāturpina. Vienīgais variants bija KK vai varbūt kalpi, ar kuriem viņš varētu pārbaudīt vai man ir dūzis. Vispār uz c-bet mūsdienās izmet ļoti maz, visi zina par backdoors, gutshots utt. Es nolēmu paskatīties nākamo kārti.

Turnā atvēra vēl vienu dāmu, un mēs nospēlējām check-check. Rivers blank, ar ļoti labu kārti, kas vispār neko nepastiprināja, un es ieliku overbet. Es domāju, ja viņam ir kungi, tad viņš, visticamāk, tāpat nemaksās, jo viņš zaudē dūzim. Ja viņam pašam ir dūzis (AK piemēram), tad viņam tik un tā jāmaksā.

Es liku daudz – 33k aptuveni ~22k potā. Viņš padomāja un call-muck kārtis. Man nesanāca noskaidrot, kas viņam bija. Interesanti, ņemot vērā, ka viņš ir labs regs. QT ir liekas reāli, bet kāpēc viņš nelika turnā? Viņš varēja turpināt vākt apmaksu no dūža. Jau pēc dažām izspēlēm es reizoju ar 33 un viņš 3bet x5 no BB, man bija jāizmet. Tad es viņam pajautāju, ar ko viņš reizoja, un viņš tikai smējās un teica: “Ar manu diapazonu.”

Rezultātā dienu sāku ar 104k un beidzu ar 228k, vienā brīdī man pat bija 240k. Godīgi sakot, biju ļoti apmierināts ar rezultātu – mans steks bija virs vidējā (tobrīd 172k).

Biju labu emociju pārņemts un kopumā likās, ka spēlēju labi. Ka viss izdodas un, galvenais, ka es jūtu spēli, neskatoties uz kļūdām. Mani priecēja arī tas, ka izdevās vinēt daudz čipu ar 3-betiem, pusblefiem, pareizi izmantoju pozīcijas, labi orientējoties situācijās. Pareizi pushoju short stekus un gandrīz vienmēr laicīgi nometu. Protams, manu uztveri radīja ilūzija, ka biežāk uzvarēju nekā zaudēju. Kad jūs vinnējat lielu banku, jums rodas sajūta, ka spēlējat labi, kas, protams, ne vienmēr ir godīgi pret sevi.

Piemēram, līmeņa sākumā tev ir 120k, bet tā beigās – 140k, un Tev ir sajūta, ka līmenis nospēlēts labi. Patiesībā var izrādīties, ka tikai pēdējā izspēle no visām 2 stundām bijusi patiešām laba laba.

after day 2

Pokers pastāvīgi mainās. Tagad modē ir ļoti spēcīgi 3bet – standarta 3bet size tagad ir audzis no 3x uz 4x, un attiecīgi multiway bankās to ir kļuvis vēl vairāk. Lai sniegtu jums priekšstatu par to, cik lielas tagad ir likmes, es jums pastāstīšu, kā man gāja, skatoties konkurentu trikus, kā arī nedaudz par GTO Wizzard.

Piemēram, es sēžu SB, blaindi ir 500/1000. Kāds reizojis līdz 2100,  un aiz viņa ir call. Es 3bet 13k, kas ir aptuveni  6xbet  ar steka lielumuu 150bb, šajā situācijā es būtu 3betojis x11. Un man ļoti patīk, jo tad, kad ienāk šāda likme, pretiniekam ir neticami grūti to piekollot ar, piemēram, AJ. Es ar šādu saizingu situ ārā daudzas labas rokas, tostarp lieku izmest arī set-minerus, priekš kuriem, šis call nav izdevīgs. Šajā tēmā ir arī overbets riverā, ko arī iepriekš neesmu darījis. Ja atceraties, Gregs Mullers spēlēja pie mana galda, un gandrīz katru izspēli viņš beidza ar overbet vai pot-bet, un gandrīz visi foldoja. Bet šīs lietas jāprot izdarīt pareizi. Jāliek daudz gan ar blefu, gan ar nutiem, kā arī jāpolarizē savs diapazons, lai vienmēr apgrūtinātu  pretinieka lēmumus.

Agrāk spēlētāji blefoja 50-60% no bankas, bet tas ir pagājušais gadsimts.

Day 3

Starp otro un trešo dienu bija vēl viena brīvdiena. Grafiks, kuru izvēlējos, izrādījās ideāls – pēc katras spēles dienas man bija brīvdiena, kas ir tieši tas, kas vajadzīgs pēc garām sesijām. Tiem, kas spēlēja Day1A 4. novembrī, pārtraukums līdz otrajai dienai bija pat 5 dienas!

Day1E notika 8.novembrī un Day2 sākās 9.novembrī tāpēc šai grupai bija jāspēlē vairākas dienas pēc kārtas. Tā kā man bija laiks atpūtai, ko izmantoju, lai sagatavotos un nedaudz atpūstos.

Jau iepriekš zināju savus nākamos pretiniekus, tāpēc man bija aptuvens priekšstats ko gaidīt. Likumsakarīgi, ka spēlētāji bija vēl spēcīgāki un, lokam sašaurinoties, regu kļuva arvien vairāk. Viens puisis pat vizuāli izskatījās pēc pokera “slepkavas”, kurš burtiski biedēja jau ar savu izskatu.

Pie galda bija arī viena meitene. Neteiktu, ka viņa spēlēja labi, bet agresīvi un mērķtiecīgi. Ja viņai bija roka, varēja sagaidīt lielu likmi, reizu vai 3-bet. Viņa pat 3-betoja vienkārši ar top pāriem. Viņa bieži rādīja savas kārtis pēc izspēlēm un par viņas spēli man viss bija skaidrs.

Mana pozīcija pie galda nebija tā labākā – abās pusēs no manis bija milzīgie 400k steki, un, neskatoties uz to, ka mans steks bija virs vidējā, tas joprojām bija ļoti neērti. Galda otrā pusē atradās grupa potenciāli vāju spēlētāju, bet man bija grūti līdz viņiem tikt. Lielākā daļa manu stīlu regi 3betoja un man nācās padoties.

Iepriekšējā dienā mācījos uz solveriem balstītos čartus, atsvaidzināju atmiņu. Visvairāk pievērsu uzmanību SB-BB situācijām, kur likt 3bet, kur kolot, kā spēlēt pret 20bb, kā spēlēt pret 25bb utml. Uztaisīju sev vairākus skrīnšotus telefonā, lai tos vēlreiz varētu apskatī pārtraukumos. Starp citu, pie mana galda sēdēja spēlētājs, kurš brutāli sēdēja solverī ar portatīvo datoru. Es biju ļoti pārsteigts, kad to ieraudzīju: “Vai tad tā var?”. Domāju, ka tas tomēr ir pretrunā ar noteikumiem, bet par laimi viņu ātri izsita.

Vispār, kad gatavojos sērijai, skatījos daudz video, jo zināju, ka spiediens ir ļoti liels, un, ja es WSOP spēlēšu tādu pokeru, kādu mēs spēlējam ar draugiem mājās, tad tālu netikšu.

Sāku spēlēt mierīgi, tight, bija pietiekami daudz blaindu, bet zaudēju gandrīz visas rokas, kuras spēlēju. Flopos netrāpīju, blefi nestrādāja, 3-beti izrādījās neveiksmīgi, vārdu sakot, visas rokas aizšāvu garām. Viena no manām pirmajām sliktajām izspēlēm bija pret to pašu meiteni. Viņa atvērās pret manu BB, un es, nez kāpēc, izlēmu aizstāvēties ar Q5 offsuit. Protams, BB defend diapazons pret attiecīgajām pozīcijām ir ļoti plašs, un Q5 ir robežpunkts. Ja būtu nometis laikus – nebūtu zaudējis lielu banku. Lai nu kā, es call un flops atnāca J9x, mēs check-check. Turns bija K, man gutshot. Es izlēmu donk-betot (tomēr vēlāk domāju, ka uz šo atnākušo kungu nospēlēju slikti – varēju check-call, check-raise, bet ne donk), viņa diezgan ātri 3-bet. Es protams sapratu, ka viņai ir QT vai 2 pāri, tāpēc nometu.

Starp citu, viņa apsēdās pie mūsu galda ar 100k steku, kamēr man bija 228k un dubultojās ļoti ātri:

Šajā rokā Mimi Luu uzbruka blaindiem no BTN un saņēma 3bet no SB, kuru koloja.

Flops bija Q75. SB bet, Mimi 3-bet, un, saņemot 4-bet, viņa ielika all-in. SB piekolloja. Negaidīti, jo bija pats dienas sākums, visi vēl bija auksti, bet šī nevainīga izspēle ātri vieni pārvērtās šovā. SB parādīja dāmu setu, bet Mimī 64 (!), un riverā viņa noķēra strītu, kad atnāca trijnieks.

Kad viņa saprata, ka ir uzvarējusi, viņa sāka tā priecāties un kliegt, bučoja kārtis, deva dīlerim tējas naudu, kas no vienas puses bija mīļi, bet no otras puses nedaudz šokēja pārējos spēlētājus. Tā bija iesācēja uzvedība, jo pokera profesionāļi, kuri pieraduši pie uzvarām un zaudējumiem reaģē stipri mierīgāk. Starp citu, puisis, kurš zaudēja ar dāmām, uzvedās ļoti cienīgi un par sāpīgo zaudējumu pat acis nepamirkšķināja.

Mans steks bij krities līdz kādiem 200k , kas bija pilnīgi ok. Turējos uz vietas, spēle vēl gara, steks liels – sēdi un gaidi.

Bet, kad sāku nedaudz zaudēt, pie sevis domāju, ka būtu neslikti kaut kā atgūt savu steku un justies pārliecinātākam.

Un tad notiek šis:

Es sēžu seat2, un seat1 sēž labs regulārs, kurš līdz šim bija uzvarējis katrā izspēlē, kurā piedalījās. Protams, viņš kārtis bieži nerādīja, izņemot pāris showdown, tāpēc informācijas daudz nebija.

Viņš atvērās no CO, un es pacēlu KJo atrodoties uz BTN. Pēc solvera grāmatām, KJ off šajā situācijā ir 3-bet, (KJ suited – call). Es viņu 3-betoju 3.5x, blaindi nomet, viņš call.

Flops ir T83 – varavīksne. Viņš check, es c-bet, viņš raise – es call.

Šeit, liekas, pieļāvu kļūdu – pat ja turnā atnāks dāma, man būs jākolo arī turns, un esmu sūdos līdz ausīm. Bet atnāk kungs – jau labāk, bet arī nav tā spēcīgākā roka, jo iespējams, ka esmu drawing dead, piemēram pret setu. Mūsdienu pokerā vairāk jādomā par pretinieka roku, viņa diapazonu. Vai viņš spēlētu ar reise ar AT? – Es nedomāju. Vai viņš šādi spēlētu ar T9? – Nē. 98, J9 – viena atbilde. Visticamāk, viņš bija ļoti spēcīgs – JJ+, jo tāds bija viņa diapazons, kuru es nesitu. Un es nokolloju ļoti lielu likmi, paši saprotiet, 3-bet potā banka jau tā ir liela.

Turnā atnāca blank, viņš turpināja ar lielu likmi un es nometu, saprotot, ka esmu jau tā atdevis pārāk daudz čipu. Pēc šīs izspēles man palika 140k, tas ir, šajā vienā līmenī biju zaudējis ~60BB. Protams, morāli tiku grauts, un es nolēmu apstāties. Spēlēt ļoti tight un tikai ar kārtīm. Vairs bez liekiem šoviem.

Pēc kāda laika man izdalīja 88 @ CO, paaugstināju un dabūju all-in no SB 12bb apmērā – es call.

Viņš parādīja desmitniekus, nekas neatnāca, un pretinieks dubultojās. Un es atkal dabūju pa ausīm.

Pēc tam diezgan ilgu laiku turpināju neko nevinnēt, līdz man atnāca pīķa A4s.

Es atvēros no CO, BTN call, bet SB bija puisis, kuru es dubultoju iepriekšējā reizē. Starp citu, viņš vienmēr ilgi skatījās uz mani, pirms skatījās kārtīs, it kā censtos likt mani pastāstīt par rokas stiprumu. Tā bija arī šoreiz: viņš skatās uz mani, es uz viņu. Jau domāju, ka man būs jānomet uz 3-bet, bet pēc kāršu apskatīšanas viņš nomet (kas mani ļoti iepriecināja). BB call, un flopā esam trīs.

Atnāk AQ5, visi nočeko. Nolēmu, ka ar savu vājo dūzi nelikšu pret diviem potu lieki nebūvēšu.

Turnā atnāca vēl viens dūzis. Es bet, button call, BB fold.

Riverā sešinieks. Mans vārds: ja viņam arī ir dūzis, tad es zaudēju gandrīz visos gadījumos,bet bailes no tā mani noved pie vēl vienas kļūdas – tā vietā, lai sāktu iekasēt no dāmām vai likt blockbetu, es nolēmu spēlēt check-call un, protams, saņemu check behind

 Es rādu savus A4s, un viņš kungus (!)

Biju sarūgtināts, ka neizspiedu maksimumu, ko varēju, jo banka bija diezgan liela (ap 30-40k), un likmi 25-28k viņš būtu varējis mierīgi apmaksāt. Tad es atcerējos, ka viņam šajā dienā jau bija bijuši kungi un dāmas, un visas šīs rokas viņš izspēlēja kollojot preflopā, vienlaikus zaudējot visās šajās rokās.

Pēc šīs izspēles mans steks palielinājās līdz 140k, un es atkal jutos zirgā. Pilns eiforijas un motivācijas, ka situāciju vēl var glābt. Bet diemžēl kārtis, kas nāca, neļāva daudz izpausties, tāpēc vēl gandrīz vienu līmeni (un tas ilgst 2 stundas) praktiski neizspēlēju nevienu roku.

Tikai vienu reizi zaudēju nelielu banku ar AT pret AJ ar dūzi galdā.

Breikā gāju ar 24bb – blindi tajā brīdī bija lieli, liekas 2/4k. Tomēr viss kārtībā, es domāju, vēl var saņemties un ir neliela rezerve. Bet iekšēji bija tāda kā neveiksmes sajūta.

Atgriežoties pie galda, līdz brīdim, kamēr nonācu līdz BB, steks bija jau 21bb. Runājot par diapazoniem, ja Jūsu 20bb uzbrūk no vēlām pozīcijām, tad 3-bet-push buttom range ir 22, kas nozīmē, ka jebkurš kabatas pāris ir auto shove.

Mimi Luu reizo, SB call, un es uz BB paceļu divus divniekus. Nodomāju, ka es burtiski par to lasīju pārtraukumā, bet, sasodīts, es negribu. “Acis aizverot”, eju all-in, viņa ilgi domā, tad nomet ar vārdiem: “Nice push”, un arī SB nomet. Forši – nav forši, bet tā teica solvera 3b push charts.

Būtu pat interesanti, ja mani nokolotu ar, piemēram, AQ vai AK, jo pret šādu roku manas izredzes uzvarēt nav mazākas, bet uzdubultoties ļoti noderētu. No otras puses, viņai vajadzēja foldot trijniekus, bet ar četriniekiem kolot, un tad gan es būtu nonācis ne ļoti patīkamā situācijā.

Es vinēju šajā izspēlē – un tas ir pats galvenais!

Un tad ienāca kalpi JJ. Tos ieraugot, mana pirmā doma bija: “Laiks dubultoties!”. Ja otrajā dienā vismaz vienu reizi redzēju dūžus, tad 3. dienā tā bija pirmā premium kombinācija – nebija ne desmitnieku, ne devītnieku, pat ne dūža-kapla, dūža-dāmas, nemaz nerunājot par dūžiem un kungiem. Vārdu sakot, nebija nekā, līdz paceļu šos kalpus un sajūtu, ka man rokā ir Tora āmurs:

Es reizoju un saņēmu 3bet lielumā, kas ir aptuveni puse mana steka – apmēram 10 vai 11bb. Šis 3-bet man uzdeva jautājumu, vai esmu gatavs iet all-in vai nē? Protams, ar šo roku man nebija daudz variantu, tāpēc iestūmu visus čipus aiz līnijas un saņēmu snap call ar QQ.

Flops bija AQ4. Kāds pat mani uzmundrināja, saucot KT turnā un riverā. Starp citu, dīleris izlika kungu riverā, taču tas iznākumu nemainīja.

Tikai tad, kad es biju nogājis kādus 15 soļus no galda, es sajutu visas šīs sāpes. Ziniet, tā ir īpaša sajūta – tas ir kā tukšums. Kad saproti, ka viss, Tu nevari izdarīt vairs neko, it kā Tevi pametusi draudzene vai esi atlaists no darba. Tava iekšējā balss Tev saka: Draugs, viss ir beidzies. Sākas jauna dzīve,bet Tu vēl nespēj tai koncentrēties.

Gāju izejas virzienā, aiz muguras skanēja čipu skaņas, spēlētāju sarunas, acu priekšā skrēja oficianti. Bet manī bija tukšums.

____________________

1000 spēlētāji iekļuva naudā, burtiski 5-6 stundas pēc manas aiziešanas.

Manā izslēgšanas brīdī turnīrā bija palikuši aptuveni 1500 spēlētāju. Atceros, ka joprojām domāju, ka no katriem trim spēlētājiem naudā iekļūst divi, un sev teicu “Tu vari”. Beigās sanāca, ka tieši es biju tas trešais.

Pēc WSOP

Mājās man bija pilns ledusskapis ar alu, džinu un toniku un meksikāņu uzkodām, bet iekšēji jutos tik izpumpēts, ka enerģijas man pietika tikai dušai un sērialam.

Man jau bija plāns, kā pavadīt atlikušo atvaļinājuma daļu. Laikā, kad izkritu no turnīra, mana sieva jau bija atlidojusi (jā-jā, viņas dēļ es zaudēju). Nākamās trīs dienas pavadījām kopā ar viņu Vegasas nomalē, bijām paskatīties slaveno Horseshoe, Grand Canyon un apmeklējam Zion parku.

Zion parks izrādījās pārāks par visām cerībām, iesaku visiem! Ja kādam ir interese, varu padalīties ar maršrutiem un citām detaļām. Vienīgi, ja brauc pats, jāpatur prātā, ka jābrauc ļoti uzmanīgi, it īpaši nakts stundās – uz ceļa ir daudz savvaļas dzīvnieku. Un, neskatoties uz aizsargžogiem gar ceļu, viņiem tik un tā izdodas tikt uz tā.

 Pēdējo dienu mēs pavadījām Stripā, paņēmām istabu vienā no jaunākajām Cosmopolitan viesnīcām ar skatu uz Bellagio kazino strūklakām.

Pa dienu bija skaisti, bet vakarā – vēl skaistāk! Vegasa šajā ziņā ir nesalīdzināma. Jūs varat gan izmežģīt kaklu skatoties visapkārt, gan izlādēt akumulatoru tālrunī pus dienas laikā.

Skats uz Bellagio stūklakām no viesnīcas numura

Cosmopolitan basseins

Vakarā tikāmies ar draugiem vakariņās, bet no rīta lidojām uz Sanfrancisko.

Vecā banda atkal kopā

Arī Sanfrancisko mums bija draugi, pie kuriem vienmēr var pārlaist kādu nakti.

Labi pavadījām laiku un neskatoties uz to, ka esam tur jau bijuši, bija diezgan interesanti atkal apbraukāt pilsētu. Šis jau bija īsts atvaļinājums, kad aizmirsti visas savas rūpes. Pat neskatoties uz to, ka katra diena šeit bija ļoti saspringta, man izdevās ļoti labi atpūsties.

Kā jau teicu, Amerika ir ļoti dārga. Laika gaitā Jūs pierodat pie cenām, taču tās joprojām nebeidz šokēt. Kādā Āzijas kioskā ceļmalā dabūjām pārvārītus makaronus ar vistu (pārsvarā vistas ādu) putuplasta kastēs par 12$, un alu par 7$.

Pēc Sanfrancisko vēl vienu dienu pavadījām Ņujorkā un tad jau lidojām uz Rīgu, mājās ierodoties bez piedzīvojumiem. Uzreiz uznāca “atvaļinājuma sindroms”, ar kuru ir grūti atgriezties Latvijā, kur ir pelēki, kur baigais trulums, kur nesveicina un apkārt elpo depresija.

Pedēja diena Amerikā – Central Park

Paldies, ja visu izlasīji, tiekamies nākamajā reportāžā!